DIEVS MŪS PĀRVĒRŠ

Kas ir žēlastība? Kā piedzīvot Dieva žēlastību?
Vai ir iespējams kļūt brīviem un piedzīvot īstas pārmaiņas?...

Neja Beilija

Laiku pa laikam mēs savā dzīvē pamanām jomas, ar kurām neesam apmierināti, jomas, kurās mēs labprāt redzētu pārmaiņas. Tās varētu būt morālas dabas kļūmes vai ieradumi, ar kuriem netiekam galā. Kādu attieksmi pret šīm jomām no mums sagaida Dievs? Vai ir iespējams kļūt brīviem un piedzīvot īstas pārmaiņas? Jā. Dievs man ir atklājis savas žēlastības noslēpumu un tas varenā veidā ir pārvērtis manu dzīvi. Esmu pārliecināta, ka tas var pārvērst arī tavējo.

Kas tev nāk prātā, kad tu dzirdi vārdu "žēlastība". Vislabākā definīcija, ko esmu atradusi, ir Džozefa Kuka vārdi: "Žēlastība nav nekas vairāk un nekas mazāk par izteiksmi, kas parādās mīlestības sejā, kad tā sastopas ar nepilnību, vājumu, kļūdām un grēku."

Free For The Taking – The Life-Changing Power of Grace, by Joseph R. Cooke (out of print)

Kas ir žēlastība?

Tā ir Dieva īpašība, kas liek Viņam izturēties nevis tā, kā prasītu mūsu grēki vai atmaksāt mums pēc mūsu nekrietnībām. Tā ir Dieva uzticība mūsu neuzticībā. Patiesībā tā ir mīlestība, kādai tai jābūt ikreiz, kad tā sastop nemīlamo, vājo, neatbilstošo, nepelnījušo un nicināmo. Dievs vēlas atsaukties uz mūsu vajadzībām, vai esam to pelnījuši vai nē. Tā ir nepelnīta labvēlība.

Dieva žēlastība izlej mīlestību, laipnību, labvēlību pār visiem, kas Viņam uzticas. Tev to nav jānopelna. Lai saņemtu Viņa žēlastību, tev tikai jābūt attiecībām ar Viņu.

Dieva žēlastība mums visvairāk ir vajadzīga tad, kad sākam apzināties savas dzīves nevēlamos aspektus, piemēram, nepareizus lēmumus, ieradumus, rīcību, par kuru kaunamies, jomas, kuras gribam, lai Dievs mainītu, bet kurās mēs baidāmies no Dieva soda. Ja esam pieņēmusi Kristu savā sirdī, mēs piederam Viņam, mums ir piedots un Viņa žēlastība mūs apklāj. Viņa žēlastība ir tā, kas mūs atbrīvo un pārmaina. Tādēļ ir svarīgi zināt, ko Svētie Raksti saka par Dieva žēlastību.

Mēs visi zinām, ka mūsos ir gan labais, gan sliktais. Mūsos ir tas, ko mēs gribam parādīt pasaulei, kā arī tas, ko mēs labprāt noslēptu – par ko kaunamies.

Mēs dzīvojam vidē, kas tiecas uz sevis pilnveidošanu. Mēs daudz laika un enerģijas veltām pašanalīzei un cenšamies saprast, kā uzlabot sava rakstura ēnas puses. Mēs dodamies iepirkties vai uz trenažieru zāli un tērējam laiku, naudu un spēku, lai uzlabotu to, ko uzskatām par savām nepilnībām. Taču to, ko nespējam uzlabot vai neesam vēl uzlabojuši, mēs cenšamies noslēpt.

Slēpšanās aiz kauna

Vai esi bijis situācijā, kad iepazīstoties ar kādu, tu pie sevis nodomā: "Cerams, ka viņš/viņa neuzzinās par mani to"? Vai varbūt tu saki draugam: "Lūdzu, par to nevienam nesaki!" Uzsākot attiecības ar Dievu, mēs varbūt domājam, ka Viņš ir tāds pats kā mēs. Mēs domājam, ka mums ir jāslēpj no Viņa savus trūkumus. Taču, ja cenšamies slēpt mūsu personības nepatīkamās iezīmes, mēs varam pazaudēt kontaktu ar savu patieso "es" un galu galā – arī ar Dievu.

Dievs nav tāds. Viņa ceļi nav mūsu ceļi. Viņš nepieņem mūsu labās puses un nenoraida sliktās. Viņš mūs redz kā vienu veselu. Viņa acīs mēs neesam sašķelta personība. Viņš saka: "Nemēģini uzlabot savu slikto pusi. Tu to nevari. Lai cik tu to uzlabotu, tā nekad nebūs pietiekami laba, jo es esmu pilnīgs. Atdod man savu labo un slikto daļu un ļauj man padarīt tevi veselu."

Kā piedzīvot Dieva žēlastību?

Ir grūti saprast žēlastību, nesaprotot bauslību. Mēs redzam Dieva pilnīgos likumus, Viņa pavēles, to, kā Viņš vēlas, lai mēs dzīvotu… un, ja godīgi, bieži mēs tam neatbilstam. Ko tad darīt ar baušļiem, ar Dieva pavēlēm? Baušļi ir kā spogulis. Paskatoties spogulī, tu vari ieraudzīt dubļu piku uz sejas, par ko tev nebija ne jausmas. Spogulis nevar notīrīt dubļus no sejas, tomēr tu esi priecīgs, ka, izejot no mājas, tajā ieskatījies. Līdzīgā veidā Dieva likumi atklāj mūsu nepilnības un grēkus, un mēs esam pateicīgi, ka varam tos redzēt un pienest Dievam, un Dievs savā žēlastībā var mūs no tiem atbrīvot. Galatiešiem 3:24 ir teikts: "Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti." Kad nākam pie Kristus, mēs zinām, ka mums ir vajadzīgs Glābējs. Visu atlikušo dzīvi mums būs vajadzīgs Glābējs,– tas ir fakts.

Ebrejiem 4:13-16 ir teikts: "Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs dosim norēķinu. Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā."

Nāc patiesībā un pazemībā

Mēs varam piedzīvot žēlastību, ja nākam pie žēlastības troņa patiesībā un pazemībā. Kad cenšamies paslēpties un nenākam pie gaismas, mēs paliekam ārpus žēlastības.

Būšu atklāta un pastāstīšu par kādu savas dzīves jomu, kas man bija jāpienes Kungam, Viņa žēlastības tronim. Visu mūžu man ir bijušas problēmas ar ēšanu. Neatceros, ka bērnībā būtu jutusies resna, bet atceros, ka tad, kad biju 10. klasē, daži mani klasesbiedri, kas bija tievāki par mani, sūkstījās, cik resni viņi esot. Tad es nodomāju: "Ja viņi domā, ka ir resni, bet es sveru vairāk nekā viņi, tad es patiešām esmu resna!" Tajā laikā es svēru kādas 118 mārciņas. Atceros, ka tas bija laiks, kad ēšana man kļuva par problēmu. Es domāju par to, ko man nevajadzētu ēst un tas vēl jo vairāk lika man ilgoties tieši pēc tā.

Mamma bieži mēdza teikt: "Manuprāt, tu šajās drēbēs izskatītos labāk, ja šo neēstu. Kādēļ tu necenties zaudēt svaru?" Viņa pat aizveda mani pie dietologa.

Kad sāku mācīties koledžā, zinot, ka nedrīkstu ēst noteiktas lietas, es pirku pārtiku un slēpu to. Šokolādi es slēpu atvilktnē. Vienreiz es paslēpu pagultē torti, kas svēra veselu mārciņu. Un ja kāds teica, ka man nevajadzētu kaut ko ēst, es gribēju apēst kādus 10 gabalus. Netālu no koledžas bija divas hamburgeru ēstuves. Atceros, ka aizgāju uz pirmo un pasūtīju čīzburgeru, frī kartupeļus un Kolu. Tad iekāpu mašīnā, aizbraucu uz otru vietu un atkal pasūtīju čīzburgeru, frī kartupeļus un saldējuma kokteili. Man bija neērti pirkt tik daudz vienā vietā, tādēļ es to pirku divās. Ja man nebija tik daudz brīva laika, es devos uz vienu no šīm vietām un teicu: "Man, lūdzu, čīzburgeri, frī kartupeļus un Kolu." Tad es piebildu: "Ko viņš īsti gribēja? Ak jā, viņš gribēja čīžburgeru, frī kartupeļus un Kolu." Es izlikos, ka pasūtu diviem cilvēkiem. Pēc tam es to visu apēdu pati. Bet es to darīju slepus. Es meloju.

Brīva no slēpšanās

Kad uzticējos Kristum, Viņš mani pieņēma tādu, kāda biju un pakāpeniski gadu gaitā mani ēšanas paradumi uzlabojās. Toreiz es biju kompulsīva ēdāja un pamazām Dievs mani atbrīvoja no šīs atkarības.

Taču laiku pa laikam man nācās izcīnīt cīņu, īpaši domās. Piemēram, es zināju, ka man būs jāuzstājas lielā konferencē neprecētiem cilvēkiem un nodomāju: "Pirms tam man jānomet svars." Es centos, bet man diez ko neveicās. Tad es domāju: "Nu labi, pirmdien es ķeršos pie lietas." Taču konferences laiks tuvojās, bija atlikušas tikai divas nedēļas, bet man vēl bija jāzaudē 5 kg. Jo vairāk es centos, jo mazāk man izdevās. Pasūdzējos savai labākajai draudzenei: "Keja, es nezinu, ko iesākt ar savu svaru. Man neizdodas to nomest. Es gribētu tikt vaļā vismaz no 5kg pirms dodos uz konferenci." Pateicu, kāds ir mans pašreizējais svars. Viņa paskatījās uz mani un teica: "Neja, vai tu domā, ka konferences apmeklētāji tevi mīlēs vairāk, ja tu svērsi mazāk?" Man uznāca raudiens un es teicu: "Zini, Keja, laikam es tiešām tā domāju." Viņa paskatījās uz mani un teica: "Neja, es tevi mīlu tādu, kāda esi. Man neinteresē, cik tu sver." Es sāku raudāt. Mana draudzene man parādīja žēlastību, kad es pazemojos un pateicu taisnību. Tieši tad es atradu jaunu iekšējo motivāciju un patiešām zaudēju svaru.

Ko nevarēja paveikt likums, to paveica žēlastība. Ebrejiem 13:9 ir teikts: "... ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā." Dievs to darīs arī mūsu dzīvē, ja godīgi atzīsimies Viņam.

Lūkas 18:10-14 Jēzus stāsta līdzību: "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."

Esi godīgs un tici

Ja atsakāmies pazemoties un saņemt Dieva žēlastību, tad mums nav attiecību Ar Viņu. Ja nākam pie Kunga un sakām viņam, ka mums neveicas šajās jomās, Viņš mums nāk mums pretī žēlastībā. Dievs neprasa, lai mēs paši sevi mainītu, bet mudina mūs nākt pie Viņa ticībā un godīgi atzīt savas problēmas, metot visas savas nastas uz Viņu (1.Pētera 5:5-7).

Visveselīgākie cilvēki ir tie, kas apzinās savas vājības, necenšas tās slēpt, bet saka: "Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs."

Farizeji centās, cik spēja, lai būtu svēti, lai pildītu bauslību, bet viņu motivācija bija atstāt iespaidu uz citiem. Jēzus viņus sauca par "nobalsinātiem kapiem". No ārpuses likās, ka ar viņiem viss ir kārtībā, bet iekšpusē viņi bija miruši un viņu sirdis bija nocietinātas. Piemēram, lai ievērotu sabata likumu, viņi aizgāja galējībās. Kad Jēzus, būdams līdzjūtīgs, sabatā kādu dziedināja, farizeji Viņu par to nosodīja.

Reizēm ir vieglāk uzturēt attiecības ar bauslību nekā ar Dievu un arī Sātanam tas daudz labāk patīk.

Vai mēs gribam piedzīvot Dieva žēlastību? Tad mums jānāk pie Viņa patiesībā un pazemībā. Jēkaba 4:6 ir teikts: "Dievs stājas pretī lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību."

Pirms dažiem gadiem pēc semināra pie manis pienāca kāda sieviete. Viņas sejā atspoguļojās dziļas skumjas un nospiestība. No mūsu sarunas es nopratu, ka viņa ir kristiete, bet viņas dzīvē ir kāds grēks, no kā viņa loti kaunas. Ilgu laiku viņa bija centusies no tā atbrīvoties, bet tas nebija izdevies. Viņa nespēja no tā atteikties. Par spīti apņēmībai un pūlēm. Kad tas atkal notika, viņa jutās briesmīgi – kā nolādēta. Es viņai paskaidroju, ka Sātanam patīk, ja mēs grēkojam, viņš to izmanto kā ieroci pret mums un caur to mūs nosoda. Es jautāju, vai viņa jebkad to ir nesusi Dieva priekšā. Viņas atbilde bija noliedzoša. Viņa tik ļoti kaunējās, ka nekad to nebija atklājusi.

Es teicu: "Nākamreiz, kad tas notiek, nepaliec izolācijā un nosodījumā. Paskaties uz savu grēku kā uz atgādinājumu par Dieva mīlestību." Es viņai teicu, ka nākamreiz, kad viņa atkal krīt šī grēka varā, viņai to jāceļ gaismā, sakot apmēram tā: "Kungs, es pateicos, ka piederu Tev, es pateicos, ka Tu mani mīli. Kungs, Jēzus Kristus asins šķīsta mani no visiem grēkiem. Kungs, es atzīstu šo grēku, bet nespēju no tā atteikties, ja Tu man nedod savu spēku. Es nododu savu gribu un sevi pašu Tev un Tavam Vārdam. Lūdzu, Svētā Gara spēkā dari manī un caur mani to, ko es nevaru izdarīt pati!"

Es lūdzu kopā ar viņu un mēs pateicāmies Dievam par Viņa žēlastību un mieru. Bija skaidrs, ka viņa vēlas novērsties no šī grēka un to nožēlot. Pēc pāris mēnešiem saņēmu no viņas ziņu, jo biju lūgusi atrakstīt man, kā viņai klājas. Vēstulē viņa rakstīja, ka ir rīkojusies pēc mana padoma: "Esmu pārsteigta, kā šajos pāris mēnešos viss, kas mani mocīja, ir pazudis, es jūtos nesalīdzināmi labāk nekā iepriekš." Viņa bija grēka sagūstīta, bet ārpus žēlastības. Kad viņa pazemojās Dieva un manā priekšā, un nesa savu grēku Dieva žēlastības gaismā, Dievs viņu tur jau gaidīja.

Tici, lai saņemtu

Ebrejiem 4:13: "Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs dosim norēķinu." Romiešiem 5:20: "Kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība." Dieva žēlastība ir pieejama, bet, lai mēs to saņemtu, mums tai jātic. Mums jātur Dievu pie vārda, lai mēs varētu to saņemt. Kāds ir teicis, ka ir viens nepieciešams priekšnoteikums, lai Dieva žēlastība varētu pārmainīt cilvēku, proti, tai ir jātic. Mums jāatbild Dievam ar uzticēšanos. Tad Viņš rīkosies.

Ja apzinos, ka Dievs ir pilnīgi uzticams, ka Viņa mīlestība ir reāla, ka Viņa laipnība ir patiesa, ka Viņa rūpes par mani izpaužas kā dzīvības pārpilnība, tad Viņš darīs to, kas atbilst Viņa būtībai. Viņš pasniegs man pretī roku tur, kur es atrodos. Viņa žēlastība mani pārvērtīs. Tā aizskars manas sirds visdziļākās stīgas un padarīs mani par jaunu cilvēku. Tieši to Dievs ir apņēmies darīt mūsu labā. Viņš saka: "Šī ir tā derība, ko Es celšu Israēla namam pēc šīm dienām, saka Tas Kungs, Es likšu Savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs un būšu viņiem par Dievu, un viņi Man būs par tautu." (Ebrejiem 8:10). Dievs savā žēlastībā darīs mūsu dzīvē to, ko bauslība nespēj.

2.Korintiešiem 3:18 ir teikts: "Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars." Pārvērtība ir process. Ja uzticamies Dievam un turam Viņu pie Vārda, Viņam ir brīvas rokas pārvērst mūsu sirdis un prātus. Taču mums jāsaprot, ka šīs pārvērtības nenotiek vienā mirklī. Tas ir process.

Lūiss Sperijs Čefers ir sarakstījis ļoti izsmeļošu grāmatu par žēlastību. Viņš saka: "Dieva Vārda neaptveramā liecība ir šī: ikviens pestīšanas aspekts, ikviena Dieva žēlastības svētība laikā un mūžībā ir atkarīga tikai no ticības."

Dieva žēlastība mūs pārvērš

Kā tad mēs piedzīvojam Dieva žēlastību? Mēs nākam pie Kunga savā vājumā, nespēkā, grēkā un neveiksmēs. Mēs izvēlamies ticēt Viņa spēkam un spējai mūs pārvērst, ja paliekam Viņa žēlastībā. Rezultātā mēs augam.

2.Pētera 3:18 ir teikts: "Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā!"

Stāstā par pazudušo dēlu Lūkas 15 mēs lasām, ka pazudušais dēls aizgāja no mājām, izšķērdēja sava tēva mantu, bet beigās saprata savus maldus un iedomājās, ka tēvs varētu par viņu apžēloties (17.p.). "Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!" Viņš pazemojās, cēlās un devās pie sava tēva. Atgriežoties, viņš bija patiess pret tēvu. Taču vecākajam brālim tas nepatika. Vecākais brālis, kurš pārmeta tēvam laipnību pret pazudušo dēlu, simbolizē burta kalpību. Vecākais brālis uzskatīja, ka pazudušais dēls nav pelnījis žēlastību, jo nav pildījis likumu. Taču tēvs joprojām mīlēja savu dēlu par spīti tam, ko viņš bija darījis.

Attiecības ar Dievu ir stiprākas par likumu. Sātanam gan labāk patiktu, ja mēs sevi piesaistītu likumam un nemitīgi justos vainīgi un nosodīti. Bet Romiešiem 8:1 ir teikts: "Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas." Ja esam žēlastībā, mums pieder vairāk nekā mūsu pašu resursi. Mums ir Dieva Svētais Gars, kas dod mums spēku pildīt Viņa gribu. Gara piepildīta dzīve nozīmē apzināties Viņa žēlastību ik brīdi. Gara piepildīta dzīve nozīmē atzīt savu vainu un nest to Dieva priekšā. Tikai tad, kad uzņemamies personīgu atbildību par savu grēku un lūdzam, lai Dievs mūs maina, mēs augam.

Jēzus nomira pie krusta par mūsu grēkiem, mūsu samaitātību. Mēs bijām vainīgi un Viņš par to samaksāja. Kad atzīstamies savos grēkos, mēs apliecinām savu netaisnību un Kristus patiesību. Ja gribam būt Dieva cilvēki, mums pazemīgi un atklāti jāatzīst savus grēkus un jāpieņem Viņa žēlastība, lai mēs varētu augt.

Džons Pauels ir teicis: "Mēs domājam, ka mums ir jāmainās, jāaug un jābūt krietniem, lai mūs mīlētu. Taču patiesībā mēs jau esam mīlēti un saņemam Viņa žēlastību, lai varētu mainīties, augt un būt krietni."

Tiktāl, cik esam gatavi atklāties, tiktāl mēs varam tikt dziedināti. Tā ir vienīgā robeža un to mēs nospraužam paši. Lai augtu, mums jāturas pie patiesības. Dieva žēlastība atbrīvo mūs, lai mēs varētu nostāties Dieva priekšā un atzīt patiesību par sevi Dieva Vārda gaismā. Ja apzināmies, ka Dievs mūs mīl un pieņem bez nosacījumiem, tad Viņš aicina nākt pie Viņa ar visu, kas mūs nospiež, lai palīdzētu mums iegūt brīvību (Jāņa ev. 8:32) un dzīvības pārpilnību (Jāņa ev. 10:10).

Nekāda nosodījuma

Atceros kādu jaunu sievieti, kura atnāca pie manis pēc padoma. Viņa pastāstīja, ka viņu nomoka vainas apziņa, ka viņa jūtas fiziski slikti un nespēj gulēt. Viņā bija milzīgs nosodījums pret sevi, bailes un pazemojuma sajūta. Tam par iemeslu bija viņas amorālās saistības. Viņa zināja, ka Dieva Vārds par to brīdina. Viņa bija sapinusies Sātana tīklos un neuzdrošinājās kādam par to stāstīt, jo baidījās, ka tiks atstumta. Viņa sēdēja nodurtu galvu un, acis nepaceļot, nobēra savu stāstu. Viņa necentās kaut ko izpušķot, jo viņai bija vajadzīga palīdzība. Viņa patiesi nožēloja savu grēku. Manā klātbūtnē viņa izsūdzēja to Dievam un saņēma piedošanu un žēlastību. Vēlāk viņa man pastāstīja, ka ir atradusies emocionālā cietumā. Taču nākot pie Dieva, nosodījuma vietā viņa piedzīvoja mīlestību.

Pēc dažiem mēnešiem es saņēmu vēstuli. Viņa rakstīja: "Manas važas ir nokritušas, cietuma durvis ir plaši atvērušās, no manis ir novēlies milzīgs smagums. Esmu brīva un atjaunota. Esot kopā ar jums, es neko nedarīju. Darītāja bijāt Jūs. Jūs man atklājāt Dieva mīlestību un piedošanu." Lūdzu viņai turpināt informēt mani par savu izaugsmi un vēlāk viņa atzina, ka šāda atskaitīšanās viņai nekad nav likusies apgrūtinoša. Viņa jutās droši, jo atskaitījās cilvēkam, kas bija parādījis viņai žēlastību. Viņa izmantoja arī citas palīdzības iespējas un sāka labāk apzināties savas vajadzības. Viņa apliecināja, ka žēlastība no teoloģiska jēdziena viņas dzīvē kļuva par realitāti.

Likums, kas ir labs, svēts un pilnīgs, atklāja viņas grēku kā spogulis. Viņa pazemojās. Viņa izsūdzēja grēkus. Viņa izstāstīja patiesību sev, man, Dievam. To darot, viņa saņēma žēlastību īstajā laikā. Atklājot savu grēku Dievam pazemībā un patiesībā, viņa piedzīvoja Dieva žēlastību un atbrīvošanu turpmākai izaugsmei.

Padomā, kuras ir tās jomas tavā dzīvē, kur tu jūties pelnījis sodu vai baidies no atstumšanas… kur tu nejūties pilnīgs. Visās tajās jomās, kur mēs nespējam piepildīt Dieva likumu, mums jānāk Viņa priekšā pazemībā un patiesībā. Nav vajadzības slēpties. Nav vajadzības melot. Nav vajadzības justies nosodītiem.

"Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam" (Romiešiem 8:1-4).

"Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums" (1.Pētera 5:5-7).

"Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, … ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!" (Romiešiem 8:31-39).

Fragments no grāmatas, kas ir sagatavošanā izdevniecībā WaterBrook Press. Copyright © 2004 by Ney Bailey. All rights reserved. Šo materiālu nedrīkst ne kopēt, ne pavairot, ne izplatīt bez rakstiskas atļaujas. Šo rakstu drīkst nodot tālāk kopā ar šo copyright piezīmi. Neja Beilija ir grāmatas Faith Is Not a Feeling autore. Izdevniecība WaterBrook Press.

Lasiet arī: Dziedinošās pārmaiņas, Henrijs Klauds; Agape Latvija (Changes That Heal, Dr. Henry Cloud; Zondervan)